#: locale=en
## Tour
### Description
tour.description = 360 grādu virtuāla tūre pa Jāņa Akuratera muzeju ar audio gidu.
### Title
tour.name = Jāņa Akuratera muzejs | 360 audio gids
## Skin
### Button
Button_1B998D00_16C4_0505_41AD_67CAA4AAEFE0.label = HOUSE INFO
Button_1B998D00_16C4_0505_41AD_67CAA4AAEFE0_mobile.label = INFO
Button_1B999D00_16C4_0505_41AB_D0C2E7857448.label = EPIZODES
Button_1B999D00_16C4_0505_41AB_D0C2E7857448_mobile.label = PANORAMAS
Button_1B9A3D00_16C4_0505_41B2_6830155B7D52.label = REALTOR
Button_1B9A3D00_16C4_0505_41B2_6830155B7D52_mobile.label = REALTOR
Button_1B9A4D00_16C4_0505_4193_E0EA69B0CBB0.label = FLOORPLAN
Button_1B9A4D00_16C4_0505_4193_E0EA69B0CBB0_mobile.label = FLOORPLAN
Button_1B9A5D00_16C4_0505_41B0_D18F25F377C4.label = PHOTOALBUM
Button_1B9A5D00_16C4_0505_41B0_D18F25F377C4_mobile.label = PHOTOS
Button_1B9A6D00_16C4_0505_4197_F2108627CC98.label = LOCATION
Button_1B9A6D00_16C4_0505_4197_F2108627CC98_mobile.label = LOCATION
Button_221B5648_0C06_E5FD_4198_40C786948FF0.label = lorem ipsum
Button_221B5648_0C06_E5FD_4198_40C786948FF0_mobile.label = lorem ipsum
Button_23F057B8_0C0A_629D_41A2_CD6BDCDB0145.label = lorem ipsum
Button_23F057B8_0C0A_629D_41A2_CD6BDCDB0145_mobile.label = lorem ipsum
### Multiline Text
HTMLText_0B42C466_11C0_623D_4193_9FAB57A5AC33.html =
HTMLText_0B4B0DC1_11C0_6277_41A4_201A5BB3F7AE.html = john doe
licensed real estate salesperson
Tlf.: +11 111 111 111
jhondoe@realestate.com
www.loremipsum.com
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac, imperdiet non dolor.
john doe
licensed real estate salesperson
Tlf.: +11 111 111 111
jhondoe@realestate.com
www.loremipsum.com
___
location
address line 1
address line 2
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac.
location
address line 1
address line 2
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac.
___
Lorem ipsum
dolor sit amet
consectetur adipiscing elit. Morbi bibendum pharetra lorem, accumsan san nulla.
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac, imperdiet non dolor.
Integer gravida dui quis euismod placerat. Maecenas quis accumsan ipsum. Aliquam gravida velit at dolor mollis, quis luctus mauris vulputate. Proin condimentum id nunc sed sollicitudin.
Donec feugiat:
• Nisl nec mi sollicitudin facilisis
• Nam sed faucibus est.
• Ut eget lorem sed leo.
• Sollicitudin tempor sit amet non urna.
• Aliquam feugiat mauris sit amet.
Lorem ipsum
dolor sit amet
consectetur adipiscing elit. Morbi bibendum pharetra lorem, accumsan san nulla.
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac, imperdiet non dolor.
Integer gravida dui quis euismod placerat. Maecenas quis accumsan ipsum. Aliquam gravida velit at dolor mollis, quis luctus mauris vulputate. Proin condimentum id nunc sed sollicitudin.
Donec feugiat:
• Nisl nec mi sollicitudin facilisis
• Nam sed faucibus est.
• Ut eget lorem sed leo.
• Sollicitudin tempor sit amet non urna.
• Aliquam feugiat mauris sit amet.
Mauris aliquet neque quis libero consequat vestibulum. Donec lacinia consequat dolor viverra sagittis. Praesent consequat porttitor risus, eu condimentum nunc. Proin et velit ac sapien luctus efficitur egestas ac augue. Nunc dictum, augue eget eleifend interdum, quam libero imperdiet lectus, vel scelerisque turpis lectus vel ligula. Duis a porta sem. Maecenas sollicitudin nunc id risus fringilla, a pharetra orci iaculis. Aliquam turpis ligula, tincidunt sit amet consequat ac, imperdiet non dolor.
Bibliotēka ir dzejnieka radošā laboratorija, kas vēsta par viņa interesēm, draugu un paziņu loku, un plašāk – par laikmetam raksturīgo grāmatu pirkšanas un dāvināšanas kultūru, par grāmatas nozīmi sabiedrībā. Latvijas muzeju krājumos nav daudz 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses latviešu dzejnieku un rakstnieku bibliotēku, kas būtu pilnībā saglabājušās.Līdzās Raiņa un Aspazijas bibliotēkai Jāņa Akuratera grāmatu krājums ir viens no plašākajiem.
Savas bibliotēkas izveidošana 20. gadsimta sākuma latviešu autoriem bija būtiska – grāmata, bagātīga bibliotēka bija sava veida piederības zīme kultūrai. Nereti, lai raksturotu savu prozas darbu tēlus un varoņus, Jānis Akuraters ieskicējis viņu grāmatu plaukta saturu: stāsta „Aglaija” galvenās varones, skaistās un nelaimīgās Lietuvas krodzinieka meitas plauktā ir Bairona un Mickēviča sējumi, savukārt stāstā „Apiņi” viesmīlīgās, ar „maigo skaistumu” apveltītās Annas Dagdas kundzes grāmatu plauktā ir „tās saldās franču dzejas, kuras dedzina un smaržo kā paši dienvidi”, bet tēlojuma „Dauges dēls” galvenais varonis lepojas, ka viņa plauktā esot piecdesmit krājumi jaunāko dzeju, Poruka raksti un Raiņa drāmas.
Jānis Akuraters labprāt apmeklējis arī publiskās bibliotēkas. Savā autobiogrāfijā par īso studiju laiku Maskavā 20. gadsimta sākumā viņš raksta: „Visvairāk mani saistīja Rumjanceva bibliotēka, kur pavadīju lielo daļu no sava brīvā laika, uzmeklēdams grāmatas vairāk par filozofiju un vēsturi. Šajos pusotra gados es iepazinos ar Šopenhauera, Hartmaņa, Kanta, Spinozas rakstiem, Momzena Romas vēsturi, tāpat ar Štirnera un citu individuālistu teorijām. No dzejniekiem mani vienmēr saistīja kūsošais un mirdzošais Šellijs, mazāk Gēte, bet vairāk Bairons, Heine un romantiķi.”
Publiskajās bibliotēkās vērotais, Akurateru iedvesmo uzrakstīt stāstu „Bibliotekārs”. Stāsta ievadā viņš raksta: „Es ļoti mīlu šos vecos bibliotekārus. Pie viņiem ir daudz pagātnes putekļu – putekļi no viņu grāmatām un no tiem laikiem, kad zeltains miers un idille valdīja uz mūsu planētas, kad katra grāmata bija taisīta no ārienes un iekšpuses kā kaut kura rotas lieta, lai tiktu patīkama.”
Savā autobiogrāfijā Akuraters raksta, ka pirms Pirmā pasaules kara sievas mājās Birzniekos viņam bijusi jau krietna bibliotēka, ap 1400 grāmatu piecās valodās. „Sevišķi man bija mīļš renesansa laikmets Itālijā, par kuru man bija iegādātas vai visas vērtīgākās grāmatas. Ar tulkojumu palīdzību priekš Anša Gulbja universālās bibliotēkas bija iespēja puslīdz apmierinoši dzīvot. Bet pēkšņi visam šim saules pilnam gaišam laikam darīja galu pasaules karš, pāršķiezdams ar savu mistisko zobenu arī manus sapņus un sajūtas. Līdz ar Kurzemes sadegšanu aizgāja bojā arī visa mana bibliotēka.”
Šobrīd bibliotēkā, ko dzejnieks izveidojis 20. gadsimta 20., 30. gados, ir vairāk nekā 800 grāmatu latviešu, krievu, angļu, vācu, franču, norvēģu un igauņu valodā. Ir latviešu un cittautu daiļliteratūra, vārdnīcas un grāmatas par vēsturi, folkloru, literatūras vēsturi un poētiku, filozofiju, reliģiju, mākslu un tautsaimniecību. Ir grāmatas ar ierakstiem, kuras dāvinājuši draugi: Kārlis Krūza, Kārlis Skalbe, Jānis Ziemeļnieks, Antons Austriņš un daudzi citi.
Starp īpašajām grāmatām var minēt Henrika Ibsena „Pēru Gintu”, ko Jānis Akuraters izmantojis, lugu atdzejojot latviski, Šarla Bodlēra dzejas grāmatas, kuras, kā atceras Zenta Mauriņa, vienmēr bijušas dzejnieka tuvumā, Pola Fora grāmatu „Dziesmas”, ko Parīzē Jānim Akurateram, iespējams, dāvinājis pats autors, un arī 1524. gadā Vitenbergā izdoto Mārtiņa Lutera 127. psalma skaidrojuma grāmatu.
Gaišais salons… gaisma… Tās patiešām ir daudz – divi lieli logi un durvis. Tos atverot, šķiet, atveras visa māja. Mēs nokļūstam plašā balkonā zem klajas debess, saulē, gaismā… Salons… Vārda būtība, etimoloģija jau piesaka telpas savdabību, saturu. Salons – tā nav personiska, individuāla telpa, tā ir telpa visiem.
Jānis Akuraters ar savu dzīves pieredzi un mākslas iespaidiem, kas gūti galerijās un salonos Francijā, Zviedrijā, Itālijā, Norvēģijā, centās kaut ko no šī gara ienest ģimenes jaunajā mājā un īpaši Gaišajā salonā. Mēbeles un aizkari mazliet atgādina Versaļu.
Šī ir pārdomu, sajūtu telpa. Jānim Akurateram tas bija tik nepieciešami, ļauties fantāzijai, ierosmei, tvert mirkļa burvību, izjūtas. Ne velti salons iekārtots blakus rakstnieka kabinetam. Salonā un balkonā viņš mēdza daudz staigāt, domāt, pirms sēsties pie baltas lapas.
Kā vēsta atmiņas, šīs telpas iekārtojumu veidojušas gaiša ziloņkaula tonī krāsotas mēbeles stilizētās Luija XVI laika formās un daudz gleznu. Lai varētu mainīt gleznu novietojumu, nebojājot salona sienas, gar telpas augšmalu bija piestiprināta īpaša koka līste.
Gleznas – tā ir viena no Jāņa Akuratera mājas savdabībām. Ja vairums tā laika Rīgas pilsoņu aprobežojās ar pāris laikabiedru gleznām, tad Akuratera māja ir burtiski piepildīta ar tām – gleznas atradās visās telpās. Laikabiedri atceras, ka mākslas darbi Akurateru namā ik pa laikam mainījuši savu atrašanās vietu, bet tik un tā galvenā gleznu parādes vieta bijusi Gaišais salons.
Gaišā salona gleznu galerija paver nozīmīgu latviešu tēlotājas mākslas ainu. Rūdīti brīvības cīņās, 20. gadsimta 20. gados jaunie mākslinieki sniedza jaunus, spilgtus impulsus latviešu mākslā, veidojot ciešu, stabilu mākslinieku apvienību. Tā izveidojās 1919. gadā un tika nosaukta par Ekspresionistu grupu, 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu. Tā bija neliela spēcīgu personību kopa – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazāks, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke un citi. Šiem māksliniekiem bija lemts iznest visu smagumu un atbildību ārzemju mākslas izstādēs. Grupas augstākais mērķis bija – celt latviešu mākslu Eiropas līmenī. Mērķis un ideja, kas vienoja viņus, piesaistīja arī citus, īpaši Jāni Akurateru. Viņi bija bijuši cīņu biedri karā, viņi kļuva par domubiedriem mākslas dzīvē.
Jāņa Akuratera kolekcijā ir 17 mākslinieku darbi – tostarp gleznas, ko paši autori dāvinājuši Akurateru ģimenei, dzejnieka pirktie un pasūtinātie darbi. Tas apliecina Akuratera interesi par mākslas pasauli un viņa ciešo saistību ar gleznotājiem laikabiedriem – Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu un Niklāvu Strunki, kā arī tā laika jaunākās paaudzes māksliniekiem – Oskaru Kalēju un Oļģertu Saldavu. Kādā no saviem piezīmju blociņiem Akuraters ierakstījis visu to mākslinieku vārdus, kuru darbi ir viņa kolekcijā. Citos blociņos var atrast piezīmes par māksliniekiem izmaksātajiem honorāriem.
Gaišais salons bija arī viesību telpa. Fotogrāfija rāda mirkli ar jaunlaulātajiem 1938. gada 30. oktobrī. Šis foto ar nosaukumu “Inteliģentu laulības. Dzejnieka Akuratera meita dzejniece Laima Akuratere un students agronoms Fricis Osis salaulāti Arhibīskapa katedrālē” publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas”.
Glezna tika eksponēta Jāņa Jaunsudrabiņa pirmajā izstādē, kuru viņš sarīkoja 1905. gada ziemas sākumā pēc atgriešanās no sava pirmā trīs mēnešus ilgā ceļojuma uz Minheni, kur papildināja iemaņas glezniecībā. Izstāde bija apskatāma mākslinieka dzīvoklī Cēsu ielā.
Muzejos un privātkolekcijās ir saglabājušās gana daudz Jāņa Jaunsudrabiņa gleznu, bet mākslinieka agrīnais daiļrades periods ir pieticīgi pārstāvēts. Minētajā izstāde bija apmēram 90 glezniņu.
Pāvils Gruzna žurnālā „Pret Sauli” raksta: „Rudzu dzeltanie stabiņi, zeltainie bērzi, salmu jumts pusdienas tveicē. Rudens skumjas un lieti, drūmas vakara nopūtas, baltenīts, melnais arājs un sarkana debesu švītra aiz brūnas birzes. Un ceriņu, un ievas ziedu, un pureņu aroma, un aiz krūmu pudura pelēka mājiņa ar baltu lodziņu kā vecenīte baltā lakatiņā, un no lodziņa nāk plāceņu smarža. Zēns un meitene saules staros, kad ziemeļa mākoņi ar svinu pielieti. Un rakstnieka nervozie ģīmja panti smaidošā ēnā. Un jaunavas sārtais krūšu tēls. Zeme un gaiss, un tas, kas starp viņiem…”
Teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane, Jāņa Akuratera sievas klasesbiedrene Maldoņa ģimnāzijā, savās atmiņās raksta, ka kopā ar draudzenēm ciemojusies Akuratera dzīvoklī, lai lūgtu uzrakstīt lugu skolas Ziemassvētku sarīkojumam. Tā viņa iepazinusies ar Akurateru. Nākošajā reizē, kad viņas atkal tur ciemojušās, dzejnieks uzaicinājis savas viešņas līdzi, lai kopā apmeklētu drauga Jaunsudrabiņa izstādi. No visām gleznām Akurateram izstādē esot iepatikusies nelielā tumšā ainava ar arāju, un Jaunsudrabiņš esot to viņam uzdāvinājis.
Glezna, acīmredzot ir bijusi dzejniekam īpaši tuva, to ir izdevies saglabāt gan ieslodzījuma un emigrācijas laikā, gan kara gados. Kā liecina fotogrāfija, 20. gados Blaumaņa ielas dzīvoklī tā bijusi goda vietā virs klavierēm, savukārt šajā mājā savu vietu atradusi dzejnieka darbistabā.
Zenta Mauriņa, kas pie Akurateriem viesojusies vairakkārt, stāsta: „Virs Jāņa Akuratera gultas karājās Štrāla glezna un galvgalī viens no pirmajiem Jaunsudrabiņa darbiem: ļoti drūma, gandrīz melna ainava, un virs tās – balts āboliņa vainadziņš. Liels, tumšs tīrums, melns mežs, maza, sārta svītra pie apvāršņa tikko apgaismo ainavu. Akuraters teica klusi noslēpumainā balsī:
„Tā ir mana jaunība. Vai jūs redzat brūno, mazo zirdziņu un arāju? Tas esmu es. Tā es esmu aris… tikko gaisma svīda. Tagad es nevaru naktīs gulēt. Bet toreiz – ai, cik salds bija miegs!””
Mākslinieks Jaunsudrabiņš gan kādā reizē izteicies, ka viņš gleznā ir attēlojis vēlu vakaru nevis agru rītu.
Gleznas noskaņa un tēma sasaucas ar Jāņa Akuratera pazīstamāko stāstu „Kalpa zēna vasara”, kuru viņš kā vēstuli draugiem uz Latviju uzraksta 1908. gadā, atrazdamies emigrācijā Norvēģijā. Stāsts vēsta par jauna puiša vienu vasaru, kurā ir smags darbs, dabas krāšņuma slavinājums un mīlestības sapņi. Pirmais lielais darbs un pārbaudījums kalpa zēnam ir aršana:
„Es vēl jauns un neapdomīgs. Nesu arklu uz rokām, un pēc vienas stundas man tās sāk sāpēt un man gribas, kaut Mārtiņš biežāk pīpi taisītu.
Un, kad atsēstos uz arkla, jūtu, ka miesa garo un vaigi satvīkuši, bet zem cepures naga piere slapja metas. Paslepus noslauku sviedrus. Man kauns, ja Mārtiņš to redzētu.
Pa tam saule jau pār meža galotnēm pakāpusi. Pļavas un lauki, cik var redzēt, balti no rasas. Un gaiss pilns putnu, un skaņas ar skaņām jaucas un sakliedzas. Mežā tālu rubina rubeņi, un viņu dziesma skan, kā kad ūdeni lietu caur pudeles kaklu ārā, skanīga un ātra. (..) Zeme kūp, kaut gan tā stipri vēsa, un man salst kājas, jo aru basām. Gar pakalna slīpumu var redzēt citus laukus – visi ir sējēju un arāju pilni. Un, kad es tagad to atminos, man liekas, ka es kādu reliģisku kultu būtu līdzsvētījis agros pavasara rītos – arvien tad, kad saule kāpj.”
Visa māja tika apsildīta tikai ar krāsnīm, līdz 20. gadsimta 70. gados diriģenta Edgara Račevska ģimene mājas pirmajā stāvā ievilka centrālapkuri, kas tika saglabāta, nomainot ogļu apkuri pret gāzes apkures katlu, arī pēc ēkas restaurācijas 2016. gadā. Mājas otrajā stāvā joprojām ir autentiskā krāšņu apkure.
Savrupmājas interjerā krāsnis ir īpaši iekomponētas – viesistabās un ģimenes privātajās istabās tās veidotas ar baltajiem podiņiem, pirmā stāva priekšnamā ir brūnu podiņu krāsns, savukārt otrā stāva gaiteņa krāsns siena ir veidota no zaļiem podiņiem.
Vismazākā ir vannas istabas baltā podiņu krāsns. Lai būtu silti, to, visticamāk, kurināja tad, kad nekurināja boileri un nesildīja karsto ūdeni.
Jāņa Akuratera sievas Marijas Annas istabas sienā, uz vannas istabas pusi, ir redzamas mazas, noslēpumainas koka durtiņas – aiz tām nevar vis ieraudzīt seifu vai kādu slepenu eju, bet gan vannas istabas krāsns siltummūrīti. Kad krāsniņa tika kurināta, šajā vietā Marija Anna varēja atstāt kaut ko siltumā – varbūt tā bija tēja vai kāds cimds, kas jāizžāvē.
Šī telpa ir dzejnieka valstība, kur atklājas viņa radošā laboratorija un interešu daudzpusība. Rakstāmgalds glabā liecības par Jāņa Akuratera darbiem, saraksti ar draugiem un laikabiedriem, ceļojumiem un sabiedrisko darbību.
Dzejnieka bibliotēka izvietota gan grāmatu skapī, gan speciāli izbūvētajos plauktos. Interjeru papildina Jāņa Jaunsudrabiņa, Aleksandra Štrāla un Oskara Kalēja ainavas, Sigismuda Vidberga veidotais dzejnieka ex libris, Niklāva Strunkes zīmētās strēlnieku zemnīcas un Jēkaba Kazāka glezna. Šeit arī Jāņa Akuratera vijole.
Bet kāds tad bija šī kabineta saimnieks? Zenta Mauriņa apgalvojusi, ka „Akuraters ir viens no nedaudzajiem, kas bija dzejnieks un arī izskatījās kā dzejnieks, jo visai reti gadās, ka neredzamā Lielā Skulptora roka izredzētajiem praviešiem dāvina harmoniski saskaņotu ārieni. (..) Kad saulrietu stundā priežu stumbri iekvēlojas un, šķiet, sveķi spīd cauri koka krijai, tad šī dzintarainā vizma atgādina Akuratera acis sajūsmas brīžos”.
Rakstnieks Jānis Veselis: „Pirmais iespaids no Akuratera: atturība, vēsums, distance. Kaut gan viņš bija laipns un pa reizei arī runīgs, tak tā sauktā sirsnība un pārliecīga atklātība, kas bieži ir tikai sadzīves formu trūkums, viņam bija sveša.”
Akurateru ģimene 1935. gada fotogrāfijā žurnālam „Atpūta” – Jānis Akuraters, viņa sieva Marija Anna, meita Laima un ģimenes mīluļi – kaķis Ķipars un suns Arguss, fonā – dzejnieka bibliotēka.
Kā liecina fotogrāfijas, rakstāmgalds, pītais krēsls, izšūtie aizkari un kaukāziešu stila paklājs Jāņa Akuratera kabinetā ir no iepriekšējā dzīvokļa Blaumaņa ielā. Sienas atšķirībā no citām šī savrupnama telpām ir balti krāsotas. Vai tas liecina, ka dzejniekam bija svarīgi saglabāt noteiktu lietu kārtību savā darba telpā? Varbūt... Bet katrā ziņā kabinets – tā ir vēlme un apzināta nepieciešamība pēc savas radošās telpas, pēc savas darba vietas.
Jānis Akuraters ir viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kas vēlas, lai cilvēki saprastu, ka rakstniecība ir profesija un pamatdarbs, ne vaļasprieks vai palīgnodarbe, ka rakstnieka profesionālitāte ir jāizkopj un apzināti jāuztur.
Savā autobiogrāfijā Akuraters uzsver, ka rakstniekam „vajaga būt nemitīgi nomodā par visjaunākām parādībām vispasaules tautu lirikā, drāmā, romānā; vajaga nemitīgi būt apziņā par savu stilu un koncentrēt visus spēkus uz vienu mērķi – lai panāktu arvien pilnīgākus ieguvumus. Galīgi nepareizs un vecmodīgs ir ieskats, ka rakstniecība var tikt piekopta kā blakus darbs”.
Jānis Rudzītis, kurš vairākkārt viesojies dzejnieka mājā, stāsta: „Neatceros, ka būtu daudz runājis ar pašu dzejnieku. Vispār viņš nekad daudz nerunāja, un parasti bija tā, ka, it kā vientulības alkdams, viņš pēkšņi, nekā nepateicis, no sabiedrības pazuda, lai dotos savā darbistabiņā mājas otrā stāvā. Tikai tad, kad šķīrāmies, viņš atkal parādījās, un, viegli smaidīdams, sniedza mums roku.”
Akuraters nav atstājis piezīmes par savu darbu konkrētiem iedvesmas avotiem: „Pa lielākai daļai iedvesma pārskrien kā vējš, atstādama tikai kādu neizdzēšamu tēlu, kurš pēc ilgāka vai īsāka laika atkal atgriežas, lai tiktu izteikts mākslas darbā. Parasti šos tēlus un sižetus glabāju atmiņā diezgan ilgi. Ar laiku tie paliek reljefāki un skaidrāki, un tad kādā brīdī vairs nav atliekama viņu izvešana. Kad tādā kārtā pilnīgi nogatavojies temats jāuzraksta, tad tas nākas ļoti viegli un plūstoši.”
Šai mājā Jānis Akuraters nodzīvo sava mūža pēdējos četrus gadus. Kaut smagas slimības aizēnots, šis laiks ir radoši bagāts. 1934. gadā publicēta komēdija „Bezdarbnieki”, 1935. gadā iznāk stāstu krājums „Draugi un gadi”, kas ietver 26 „mazos stāstus”, grāmatā publicēta un Nacionālajā teātrī tiek izrādīta Jāņa Akuratera komēdija „Vecie un jaunie”. 1935. gadā Nacionālajā operā Grāmatu nedēļas svinīgajā atklāšanā skatāms uzvedums „Dzejnieku parādība”. Tas ir kā suminājums pirmajiem latviešu dzejniekiem – Andrejam Pumpuram, Auseklim un citiem. Kā cieņas apliecinājums tautiskās atmodas laikmetam top arī luga „Kronvalds”, ko 1935. gada nogalē uzved Nacionālais teātris un grāmatā izdod Jāņa Rozes apgāds. Top arī dzejoļi un liroepiski darbi, kas publicēti periodikā, bet grāmatā „Dzejas un poēmas” iznāks jau pēc dzejnieka nāves.
Šai laikā Jānis Akuraters dodas arī ārzemju ceļojumos: 1934. gada septembrī kā „Jaunāko Ziņu” pārstāvis uz Kauņu, lai piedalītos Lietuvas valsts prezidenta Antana Smetonas 60 gadu jubilejas svinībās, savukārt 1936. gadā – uz Itāliju. Par šo ceļojumu liecina ne tikai raksti presē un dzejoļi „Firencē”, „Melnā gondola”, bet arī akmentiņi, uz kuriem ar dzejnieka paša roku rakstīts: „Kolizejs”, „Etrusku kapi”, „Via Apia”. 1936. gada rudenī Jānis Akuraters brauc ārstēties uz Drēzdeni.
Šis ir laiks, kad Latvija no demokrātiskas parlamentāras republikas pārtop par autoritāru valsti – vara nonāk pašpasludinātā prezidenta Kārļa Ulmaņa rokās. Jānim Akurateram, kurš 1918. gadā bija viens no Latvijas valsts dibinātājiem, ir jāpiedzīvo gan pagodinājumi, gan pazemojumi. 1934. gadā pēc Ulmaņa nākšanas pie varas dzejniekam ir jāatstāj Radiofona direktora amats.
1934. gada 4. jūnijā dienasgrāmatā „Personīgi un intīmi” Jānis Akuraters ierakstījis: „Pirmais valdības deklarējums bija, ka viņa negrib izrēķināties ar ierēdņiem, pie kādas partijas tie arī nepiederētu. Lai tikai strādājot valsts darbu. Bet tūlīt pirmās dienās atlaida daudzus simtus augstus ierēdņus un taisni no tā partijām, kuras bija agrāk pret Ulmaņa politiku. Arī man paziņoja, lai nekavējoši iesniedzu atlūgumu. Bez kādas vainas vai iemesla uzrādīšanas, jo tādu nav un nevar būt. Un atlaida pat pret ministra Esinberga gribu, kā viņš pats man teica. Manā laikā abonentu skaits pieauga par 100% (no 29 000 uz 56 000). Atriebšana esot salda. Tikai nezinu, par ko man atriebjas... Tā nu šis laikmets ir ievadīts: ar lielu sajūsmu, ar visskaistākiem lozungiem un solījumiem. (..) Par nožēlošanu... Vārdi un darbi... cik tie pretēji viens otram. Izrēķināšanās tiek izvesta spīdoši, jo nav nevienas dienas, kad laikraksti neziņotu, ka tāds un tāds ir atlaists un viņa vietā pieņemts cits – savs cilvēks, kaut arī – nevietā.”
Savukārt 1935. gadā Kultūras fonda dome ministru prezidenta Ulmaņa vadībā Jānim Akurateram piešķir godalgu 150 latu apmērā par avīzes ievadrakstu „Lai top latviska Latvija!” un 1937 .gadā – pirmo Tēvzemes balvu rakstniecībā.
1937. gada 25. jūlijā, kad ārā plosās pērkona negaiss, Jānis Akuraters šeit aiziet mūžībā.
Kārlis Skalbe: „Ja atņemtu mūsu rakstniecībai Akurateru, viņa zaudētu labu tiesu no sava iedvesmas pilnā plūduma.”
Jānis Akuraters: „Vieglums un vieglprātība, mākslinieka vaļība, ārkārtīga bauda pazīt un lasīt arī cittautu dzejas un rakstniecības darbus un griba sevi izteikt ir tas, kas mani ir nešķirami saistījis ar rakstniecību.”
Draugs, tev par prieku dziesmu sacerēju,
Ar sidrabspārniem tā pie tevis laidās.
Un tavas atnākšanas līksmās gaidās
Es dejoju ar pavasara vēju.
20. gadsimta 30. gadu otrās puses periodikā Laima Akuratere sāk publicēt savus dzejoļus. 1948. gadā viņa sastāda savu vienīgo dzejoļu krājumu “Dažas dziesmas”, taču tas nav laiks, kad būtu iespējams šādu dzeju publicēt. Tobrīd var izdot tikai tos dzejoļu krājumus, kuros tiek slavēta jaunā padomju dzīve un ir veltījumi Staļinam. Šādu dzeju Laima nevēlas rakstīt un nolemj krājumu padomju laikā nepublicēt.
Krājuma rokraksts ir liecība tā saucamā “rakstāmgalda literatūras” fenomena pastāvēšanai jeb tam, ka bija radošas personības, kuras izvēlējās savus radītos darbus nepārveidot atbilstoši padomju iekārtas pieprasītajiem principiem un saglabāja tos nepublicētus.
Sadarbībā ar Laimas dēlu Jāni Osi krājums iznāk 30 gadu pēc dzejnieces aiziešanas mūžībā – 1999. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu to izdod Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja izdevniecība “Pils”, un izdošanu organizē Jāņa Akuratera muzejs. Grāmatas ietērpu un ilustrācijas veidojusi māksliniece Gunta Terēzija.
Krājuma ievadā Jānis Osis, tolaik Viļņas radio un televīzijas Klasiskās mūzikas nodaļas muzikologs, raksta: “No Viduslaiku trubadūru lirikas un bruņinieku romānu tradīcijām līdz latviešu tautasdziesmu mentalitātei un kristīgās ētikas vērtībām – apmēram tādā ielokā varētu raksturot Laimas Akurateres dzejas pasauli. [..]
Grāmatas sākumā dominē gaišais, pavasarīgais, jaunības jūsmas piestrāvotais skanējums, kas vēlāk kļūst piezemētāks, skumjāks, tajā jaušamas sāpes par tuva cilvēka aiziešanu. [..] Noslēguma daļā dzejniece mēģina rast atbalstu filozofiskos meklējumos, apcerīgas vientulības mirkļos, kur cilvēks atgūst radošos spēkus un tuvojas gara brīvībai. Bet brīvība dzejnieces pasaulē ir lietu dabiskais stāvoklis, kad nekas netraucē veidot sevi Dievam par godu. Un tikai brīvībā cilvēks zemes ceļu var noiet saskaņā ar Visaugtākā gribu, un tikai brīvībā viņa dzīve iegūst jēgu un piepildījumu.”
Dzejnieks Imants Auziņš par Laimas Akurateres dzejoļu krājumu rakstīja:
““Dažas dziesmas”, manuprāt, var dēvēt par atstarojumu grāmatu. Smagā laikmetā tomēr uzvarējusi harmoniska pasaules uztvere. Daudzi dzejoļi ir kā gaišas lūgsnas. Trauslas un stipras. Šī grāmata ir kā pārsteidzoša tikšanās un atklājums.”
Jāņa Akuratera sievas Marijas Annas istaba atrodas ēkas austrumu pusē. Dzejnieka mājas privātie apartamenti nav plaši, un Marijas istaba ir vismazākā, bet ekonomiski un gaumīgi iekārtota. Bīdermeijera mēbeles – gulta, kumode, rokdarbu galdiņš, drēbju skapis – harmonē ar telpas sienu brūni silto toni. Marijas logā allaž iespīd pirmie rīta saules stari un visu dienu redzama netālā Torņakalna baznīca – providences tuvums un labvēlība... Akuratera kundze šajā mājā nodzīvo 39 gadus – līdz savai nāvei 1972. gada 10. septembrī.
Marijas Annas dzimtā puse ir Seces pagasts.
Par savām pirmajām atmiņām tēva māju Birznieku dārzā viņa raksta: „Saules burvība, viegls dzidrums un sanēšana gaisā, un mazā meitiņa Mazulīte ir iecelta šai pilnības krāšņumā. Tas plūst pār viņu un pilda to ar bezgala laimi. Neaizmirstama pirmā apzināšanās: viss apkārt izstaro mīlestību, daiļumu un mieru.”
Marijas tēvs ir pagasta vecākais un baznīcas pērminders.
Par māti viņa raksta: „.. no savām dižciltīgajām audzinātājām kā piemiņu tikai Gētes vai Heines dzeju sējumu glabāja. Bet smalka viņa bija un palika, un tas arī bija vienīgais, kādēļ viņa bija nepieņemama radiem un kaimiņiem.” Iespējams, ka gaumi, aizrautību ar rokdarbiem un mājas izdaiļošanu Marija mantojusi no savas pāragri zaudētās mātes.
Tēvs rūpējas, lai meita iegūtu izglītību – viņa mācās Rīgā, Maldoņa ģimnāzijā. Tur starp skolasbiedrenēm ir Lizete Erdmane, vēlāk dzejnieka Kārļa Skalbes kundze, Paula Jēgere, vēlāk teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane, Paula Kļaviņa, vēlāk skolotāja un literāta Jāņa Grestes kundze. Marija atmiņās raksta: “.. skola mūs iepazīstināja ar latviešu valodu un literatūru, bet, ar ko mēs pašas iepazināmies, tie bija jauno revolucionāro rakstnieku darbi. Tuvojās 1905. gads.” Meitenes iepazīstas ne tikai ar jauno revolucionāro dzeju, bet arī ar pašiem jaunajiem dzejniekiem. Lizete satiek Kārli Skalbi, un Marija, 1905. gada Ziemassvētkos Torņakalnā ciemojoties pie Lizetes un Kārļa Skalbes, iepazīstas ar Jāni Akurateru: „Rīgā Ziemas svētku vakars 1905. gadā. Sirsnīgs ielūgums uz Torņakalnu pie Skalbēm. Mana Liepājas biedrene Manguļu Marija neatlaidīgi pierunā mani, un mēs ejam. Dedzinās eglīti, bet vēl drusku jāpagaida, ir solījis atnākt Akuraters ar draugiem. Ak jā, Akuraters. Skalbe saka, ka tas nu esot tā ielenkts no pielūdzējām, ka ne atkauties. Es to paturu savā sirdī pārdomādama. Gaidot eglīte tomēr ir aizdedzināta, un mēs ar Mariju sēdam tuvu klāt tai uz dīvāniņa. Es esmu puritāniskajā melnajā iesvētāmajā kleitā (māmiņas sēru dēļ man tāda bija gatavota). Eglīte smaržo, svecītes mirdz, un mēs gaidām… Tad durvju virināšana, čalas un Skalbe ieved bariņu jaunu cilvēku. Jānis Akuraters nāk taisni man klāt un ieliek galvu man klēpī… Varbūt tā varētu justies Madonna, kad viņai Kristus bērnu ieliek rokās…” Tā Marija iepazinās ar savu Dzejnieku, savu „Grāla bruņinieku”, kā viņa vēlāk to dēvēja. Atmiņās viņa piebilst: „Vainīga bija arī vācu literatūras skolotāja (liela Vāgnera cienītāja) ar saviem stāstiem par Grāla bruņiniekiem, ka man palikuse uz visu mūžu sirdī jūsma par svētā gara cīnītājiem. Un kad Ziemas svētku vakarā Torņakalnā pie Skalbēm es pirmoreiz redzēju Jāni, tad zināju skaidri – tas ir Viņš.” Marija un Jānis apprecas 1908. gada ziemas sākumā pēc Akuratera atgriešanās no emigrācijas.
Divdesmit astoņos laulībā pavadītajos gados viņa ir bijusi gan dzejnieka mūza, viņa Saules meita, gan palīdze radošajā darbā, gan mājas saimnieciskās dzīves vadītāja. Ir pārdzīvotas Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas Krievijā, atšķirtība, bailes un neziņa, kad Akuraters ir latviešu strēlnieku pulkos un Marija ar rūpēm par iztiku un mazo meitiņu Laimīti ir viena pati. Dzīvojot kopā ar dzejnieku, Marija ir lieciniece viņa radošā darba norisei, viņai ir iespēja bagātināties sarunās par mākslu un literatūru, it īpaši, kad mājās viesojas draugi – rakstnieki, mākslinieki, komponisti. Bet viņai ir jāmācās būt pacietīgai, jāmācās, nezaudējot pašlepnumu, piedot tajos brīžos, kad tiek sāpināta un nesaprasta. Viņai pietika izturības...
Marijai likās, ka šajā mājā varētu sākties cita, savādāka dzīve – zelta rudens. Diemžēl šeit viņi kopā nodzīvoja tikai četrus gadus.
Viss, kas šobrīd muzejā apskatāms, ir Marijas saglabāts un nosargāts. Arī padomju laikā, kad Jāņa Akuratera vārdu labāk bija nepieminēt.
30 garus gadus Laimas dzīve bija vēstulēs. Viņa tās rakstīja savam uz Sibīriju izsūtītajam vīram Fricim Osim, izsūtītajam draugam māksliniekam Oskaram Kalējam un citiem pasaulē aizklīdušajiem domubiedriem. Arī dēlam Jānim Viesturam tiek rakstītas simtiem vēstuļu uz Lietuvu. Piemēram, 1968. gada 28. februārī Laima dēlam raksta:
Mīļais, mīļais sirds bērniņ!
Tā mana vienīgā cerība, ka Tu būsi savā dzīvē laimīgs. Jāvar apvienot šādi divi teikumi: “Mana valstība nav no šīs pasaules” un “Debess un zeme ir pilna viņa godības.” Ne matērijā slēpjas ļaunums, bet tās pielūgšanā elka veidā – materiālismā.
Neviens nevar pateikt, vai Jānis Viesturs savā dzīvē bija laimīgs – kā to vēlējās viņa māte –, bet laikabiedri viņu cienīja un novērtēja kā dziļi izglītotu un erudītu mūzikas speciālistu. Jānis it labi iejutās lietuviskā vidē, pēc studiju beigšanas veiksmīgi turpināja darbu Viļņā gan kā mūzikas pedagogs, gan kā žurnālists un muzikologs Lietuvas Radio. Laimas dēls Jānis cēla neredzamos tiltus uz Latviju, tulkojot latviešu autoru darbus lietuviski, rakstot un veidojot radio raidījumus par Latvijas dzejniekiem un mūziķiem, arī par Laimu un Jāni Akurateru. Kādu mātes sev adresēto vēstuli Jānis Viesturs atrada jau pēc mātes nāves. Laima to bija rakstījusi 1942. gada 15. februārī, kad Jānim Viesturam bija nepilni divi gadi:
Mīļais bērns!
Ko lai Tev saku, kā lai Tevi pasargāju, kā lai Tevi ieceļu saulē! Visas tās rūgtās atziņas, kas manī sakrājušās, Tev nekā nedos, es nedrīkstu aizkraut ar viņām Tavu gaišo ceļu. Es ticu, ka Tavs liktens nenovedīs Tevi pa tādiem posta muklājiem, kādus man vajadzēja brist. Lai tad Tavs ceļš ir brīvs un lai baigas ēnas nekrīt pār viņu. Ej droši un apgaismo pasauli ar savas paša sirds spožumu. Veido pats savu dzīvi, balsties tikai pats uz sevi, stāvi pats uz savām kājām. Ej pie cilvēkiem ar bagātīgu dāvanu pilnām rokām, bet neej pie viņiem ar prasībām. Jo vairāk Tu dāvāsi, jo vairāk Tev būs, ko dot, bet, jo vairāk Tu prasīsi, jo nabagāks Tu kļūsi un jo mazāk Tu iegūsi. Dod ar vieglu roku, bet neuzbāzies ar savām dāvanām cilvēkiem, kas pēc tām neilgojas un kas neprot tās novērtēt. Nenomet sevi dubļos, ak, ievēro: nenomet sevi dubļos! Necenties pasauli labot, bet kļūsti pats pilnīgs, tad Tu izplatīsi ap sevi tādu spožumu, ka visi centīsies Tev līdzīgi, un tā paši sevi viegli labos.
Bet galvenais neaizmirsti, ka Tu esi atbildīgs par visu: kā par vissīkākiem notikumiem Tavā paša un Tavas tuvākās apkārtnes dzīvē, tā par visas pasaules lielajiem notikumiem. Jo Tu tāpat kā katrs garīgi un miesīgi nesabojāts cilvēks, nes sevī tiesības, pienākumus un spēku veidot pasaules likteņus, spraust cilvēcei visaugstākos mērķus un vadīt viņu tiem pretī.
Lai Dievs Tevi svētī un pasargā!
Tava māte.
Portretā ovālajā rāmī ar rožu motīviem redzama Marijas Annas jaunākā māsa Elfrīda Dišlere, Ģimenē viņu sauca par Frīdu.
Elfrīda dzimusi 1895. gada 17. martā. 1910. gada 19. jūnijā pēc saslimšanas ar meningītu viņa 15 gadu vecumā aiziet mūžībā. Kā dārga piemiņa māsiņas portrets vienmēr un visur bijis kopā ar Mariju. Savā autobiogrāfija viņa raksta: “Es ļoti mīlēju Frīdu, bet viņai vairāk bija jāizbauda mana stingrā audzināšana. Es jau biju viņai mātes vietā un gribēju tikai to labāko, bet viņa bija tik maiga un vārīga no pat bērnības, un nupat viņai – piecpadsmit gadu... un mums vajadzēja viņu zaudēt.”
Elfrīdas neparastā, gaišā personība sajūsminājusi arī Akuratera draugus, it īpaši dzejnieku Kārli Krūzu. Viņš Elfrīdas piemiņai 1925. gadā velta savu dzejoļu krājumu „Zemes zīmes”. Arī savā dienasgrāmatā Kārlis Krūza vairākkārt atmiņās un pārdomās kavējas pie Elfrīdas likteņa.
1913. gada Jāņu laikā Krūza viesojas pie Marijas Annas un Jāņa Akuratera Marijas tēva mājās: „Birznieku mājas bēniņu istabā es atradu kādu kastīti, kur bija daži Frīdas piederumi, starp tiem kabatas grāmatiņa ar piezīmēm. Vispirms – Frīda pastāvīgi sapņo, ka viņai vajag kļūt slavenai. Visiem cilvēkiem vajag viņu dievināt un pielūgt, visiem dzejniekiem – par viņu dzejot, visiem gleznotājiem – gleznot tikai viņu, bet skulptoriem vajag iecirst marmorā viņas tēlu.”
Elfrīdas portretu pēc Marijas lūguma uzglezno mākslinieks Janis Zegners.
Portrets top ap 1911. gadu un gleznots pēc fotogrāfijas.
Mākslinieks Janis Zegners ir veidojis gan 1909. gadā izdotā Jāņa Akuratera dzejoļu krājuma „Astras” vāku, gan arī ilustrācijas pirmajam stāsta „Kalpa zēna vasara” izdevumam 1911. gadā. Mākslinieka sieva Marta ir Marijas Annas skolasbiedrene Maldoņa ģimnāzijā.
Zegnera gleznotais Elfrīdas portrets ir īpaša ģimenes relikvija. Šajā namā, tas vienmēr atradies Marijas istabā, bet pirms tam – 20. gs. 20. gados – Akurateru ģimenes dzīvoklī Blaumaņa ielā portrets atradies ēdamistabā.
Kārlis Krūza par Akurateru ģimenes apciemojumu 1921. gadā 1. maija savā dienasgrāmatā ierakstījis: „Iegājis istabā, apmetos uz kušetes. Pie sienas man pretim bija Frīda, un es no jauna redzēju, kāds brīnišķīgs samērs viņas sejā. Tāds neizsakāms samērs starp pieri un zodu, acīm un vaigiem, degunu un muti. Samērs, kas pārspēj pat Monas Līzas mūžīgo daiļumu. Tāds samērs sejā nav ne Marei, ne Laimītei, ne Helēnai Liepiņai, – tāda samēra nav bijis nevienai no manām vismīļajām... Tāds samērs varbūt mājo tikai manos sapņos...”
Jānis Akuraters savām sievietēm dažkārt smaržas sūtīja vai atveda no Parīzes. 1924. gadā vēstulē Marijai viņš raksta, ka ir nopircis un ar diplomātisko pastu viņai sūtīs „puslitru smalka Hubiganta „Quelques Fleurs”.”
Kad Marija tās saņem, viņa atbildes vēstulē teic: „Es nemaz nebiju iedomājusies tādu lielu smaržu trauku. Tas jau visam manam mūžam jeb, labāki sakot, uz bērnu bērniem.”
Firma Houbigant ir viena no senākajām smaržu ražotājām Parīzē. Tā savu darbību sāka 1775. gadā. 1912. gadā radītās Quelques Fleurs bija pirmās, kurās bija sajauktas vairāku ziedu smaržas, pirms tam izmantoja tikai vienu smaržu, kas jaukta ar citām esencēm.
Akuratera atsūtītais puslitru lielais smaržu trauks līdz mūsdienām nav saglabājies, bet ir saglabājusies kāda cita, arī tikpat vēsturiska smaržu pudelīte. Tā ir firmas Guerlain ražotā Mitsouko. Smaržu nams Guerlain tika dibināts 1828. gadā Parīzē. Guerlain ģimenes dinastijas trešais parfīmu meistars Žaks Gerlens 1919. gadā radīja smaržu Mitsouko. Viņa draugs bija rakstnieks Klods Farērs, kurš, tāpat kā Jānis Akuraters, dzimis 1876. gadā.
Mitsouko bija veltītas Kloda Farēra 1909. gadā publicētā romāna “Kauja” galvenajai varonei – japāņu admirāļa Togo kundzei Mitsouko. Tas ir stāsts par neparastu, noslēpumainu kaislību, par neiespējamu mīlestību. Ir 1905. gads, notiek karš starp Japānu un Krieviju. Mitsouko ir iemīlējis kāds angļu virsnieks... Sākas pēdējā kauja. Viņa, slēpjot jūtas, gaida rezultātu, bet iekšēji jūt, ka pārdzīvo par abiem... Fināls ir traģisks, kaujā krīt abi – Mitsouko vīrs Togo un angļu virsnieks.
Togo mirst, viņa pēdējie vārdi veltīti sievai: „Ziedošo ķiršu laiks vēl nav pagājis, taču ziediem vajadzēja birt, kad pilnos ziedos saplaukusi mūsu mīlestība...”
Romāns „Kauja” ir Akurateru ģimenes bibliotēkā, līdz ar to, iespējams, ka ģimene zināja šo leģendu.
Mitsouko unikālā, noslēpumainā smarža nav zaudējusi popularitāti līdz mūsdienām. Tā joprojām ir pieprasītāko, iecienītāko Guerlain smaržu desmitniekā. Šīs smaržas dievinājušas gan Ingrīda Bergmane, gan Katrīna Denēva, Čarlijs Čaplins ar tām mēdzis aplaistīt mēbeles, bet Sergejam Djagiļevam tās atgādinājušas māju sajūtu.
Marijas Akurateres Mitsouko pudelīte vairs nav atverama, bet tās smarža vēl ir sajūtama...
Zemnieku sētā galvenā mazgāšanās vieta bija pirts, un tā tas, visticamāk, bija arī Jāņa Akuratera un viņa sievas Marijas Annas bērnībā. Stāstā “Vecaistēvs” Akuraters ar tīkamu labsirdību raksta: “Un kas gan zina pirti labāk izkurināt kā vecaistēvs. Mīkstu malku meklē, ja var, kurina ar liepas zariem. Un kad gatava, uzmet uz krāsni krūzainas mētras, kuras sakaltētas viņam stāv sienmalī. Ierīko garu un tad tik aicina visus pērties. Pats paliek pirtī visilgāk un iznāk mīksts kā lūks.”
Par kādu citu lauku māju pirtiņu – kur vēlos vakaros mājīgumu un patvērumu no karalauka šausmās pavadītās dienas sev radīja rakstnieki un mākslinieki, kas Pirmā pasaules kara laikā dienēja strēlniekos – Akuraters raksta stāstā “Cafe Spleen”: “Tādos drūmos melnos vakaros, kad pat uguns nav mūsu paspārnē, mēs esam atraduši sev klusu vietu, kur sapņi uzzied. Tā ir mūsu jaunatvērtā “Cafe Spleen”. Mēs dodamies turp visnāvīgākos garlaicības brīžos. Tā ir maza lauku māju pirtiņa, kura tiek sakurināta dienā un vakarā patur savu mīksto siltumu. Mēs sapulcējamies tur kā sazvērnieki uzmanīgi, bet laimīgi. Pirtiņā ir maza priekšistaba un tālāk pati “kafejnīca”. Tas ir mūsu nosaukums viņai. Mēs aizveram durvis klusām. Svece tiek iededzināta un piestiprināta virs krāsns uz melni apkvēpušiem akmeņiem. Uz grīdas ir bērzu lapas no slotām un mīksta dūmu smaka. Mēs apsēstamies uz lāvas... Zemie griesti guļ pār mums ar saplaisājušām sijām un uz reizes mūs apņem miers un siltums. [..] Tējkanna ar kūpošu tēju tiek likta vidū un mēs pasniedzam paši to sev. [..] Slavēta esi tu, mūžīgi mūžam, mūsu garlaicības atrastā “Cafe Spleen”!”
Tomēr 20. gadsimta pirmajā pusē par Akuratera mājas interjera daļu kļūst vannas istaba, ne pirtiņa. Līdz mūsu dienām no šīs telpas nav saglabājušies autentiskie priekšmeti – boileris, vanna, izlietne, tualetes pods –, tomēr šobrīd apskatāmais interjers sniedz ļoti ticamu priekšstatu par telpas iekārtojumu, jo eksponētie priekšmeti ir izgatavoti 20. gadsimta 30. gados un atrodas tieši tajās vietās, kur savulaik atradušies sākotnējie. Šajā telpā sienas bija krāsotas pelēkā krāsā, un atbilstoši 20. gadsimta 30. gadu modei to augšmalu rotāja dekoratīva rakstu josla, kas pēc mājas restaurācijas ir atjaunota.
Mākslinieks nereti ciemojas pie Akurateriem viņu lauku rezidencē, glezno Birznieku vidi, noskaņas, mājas siluetu dārza stūrī, klēti, pļavas puķes vāzē…
Lūk, fragments no Oskara Kalēja atmiņām: “Koknesē, dodoties apciemot Ubānu, mēs ar Saldavu sastapām Akuratera kundzi. Viņa Saldavu un arī mani uzaicināja apmesties viņu dzīvokļa brīvajās istabās. Tas bija skaists posms manā dzīvē. Viņi turēja mani kā audžudēlu. Varēju apmeklēt visus koncertus, teātra izrādes. Pie Akurateriem viesojās Anna Brigadere, Kārlis Skalbe, Kārlis Krūza, komponists Jānis Zālītis, aktieri Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, daudzi gleznotāji. Gājām kopā arī uz Preses balli. Biju klāt, kad Akurateri izvēlējās vietu mājai Pārdaugavā. Vispirms bija doma celt māju ezera pusē.”
Oskars Kalējs Latvijas Mākslas akadēmijā beidzis profesora Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu. “Purvītis mācīja skatīties tā, lai dabas lielā elpa redzama. Nepateica līdz galam. Ļāva pašam nojaust. Bet tieši tas atstāja visdziļāko iespaidu.” Purvīša skolai raksturīgā savdabīgā, ļoti personiskā dabas dvēseles izjūta jaušama arī Kalēja ainavās.
Oļģerts Saldavs ne tikai beidzis Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu, bet arī sarakstījis grāmatu par savu skolotāju. Saldavs rakstījis arī par latviskās ainavas īpatnību glezniecībā: “Latviešu ainava glezniecībā iet jau tos ceļus, kur sākas pašu zemes rakstura meklēšana, atmosfēras un saules saliedēšana tajā stāvoklī, kādā tas iespējams tikai pie mums. Ir raksturīgi, ka katras tautas glezniecībā šī atmosfēra ainavā ir savdabīgāka. Piemēram, holandiešu gleznotāju darbos – zeltaini silta, frančiem – sudrabaina, itāļu veco meistaru darbos, ēnu un gaismas kontrastos – dzidra, caurvizoša. Mūsu ainavas atmosfēriskā gaisma ir caurmērā gaiša, varētu teikt, pat saulaina.”
Jāņa Akuratera kolekcijā ir divas Oļģerta Saldava gleznas – “Iela” (Rīga) un “Ratnīca”, kuras viņš pats dēvē par tematisko glezniecību. Saldavs veidojis grafisko noformējumu dažām Jāņa Akuratera un viņa meitas Laimas grāmatām.
Konrāds Ubāns “Aleja”. “Krāsu un līniju mēmā valoda ir jāmācās, lai varētu izprast, kas viņā tiek runāts,” raksta Jaunsudrabiņš. Konrādam Ubānam šī valoda padodas un viņš agri gūst ievērību kā viens no labākajiem koloristiem. “Zaļā krāsa – tā ir mana mīlestība. Pērses gravā esmu izjutis tādas zaļo toņu pārejas, kādas nekur citur neesmu sastapis. Gravas dziļumā lapu smaragds bija neparasti spožs. Gandrīz vai katram kokam ir sava nianse. Es pat nespēju saprast, kā var dabā notikt tādas pārvērtības, kā var rasties tādas noskaņas,” teicis Konrāds Ubāns.
Uztvert katrā vietā dabas iekšējo, kluso, vitālo dzīvīgumu, apgaroto skaistumu un izteikt savu pārdzīvojumu uz audekla – tas ir Ubāna apbrīnojamais gleznieciskais spēks un smalkjūtība. Jaunie gleznotāji asprātīgi dēvēja Ubānu par latviešu Rafaelu, bet Valdemāru Toni – par latviešu Rubensu... Savukārt visu Rīgas mākslinieku grupu – par “latviešu renesansi”.
Konrāds Ubāns bija personiski pazīstams ar Akurateru ģimeni. Mākslinieka vasaras māja atradās netālu no Birzniekiem, Pērses krastā, iepretim Kokneses pilsdrupām. “Koknesē es biju pilnīgi savā elementā. Pērse, tieši vecā Pērse, ir tā, kur es esmu visvairāk no sevis dabūjis laukā.”
Valdemārs Tone ir gleznojis visus Akurateru ģimenes locekļus.
Dzejnieka meitas Laimas Akurateres portrets gleznots 1933. gadā. Tas ir laimīgs laiks Laimas dzīvē. Viņa mācās Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā. Pārdaugavā top jaunā māja. Paļāvībā gaišas nākotnes apsolījumam un laimes nojausmām Laima Akuratere uz mums noraugās Tones portretā.
“Labā portretā ir jāredz cilvēks, kāds viņš bijis, kāds ir un kāds varētu būt nākotnē,” mēdzis teikt Tone – viens no izcilākajiem latviešu portretistiem.
Valdemāra Tones portretu modeļi galvenokārt bijušas sievietes, katra ar savu raksturu, noskaņojumu, sievišķīgo pievilcību un domīgu apgarotību. “Tone izdibinājis ļoti dziļi latviešu sievietes gara īpatnības, atrazdams tajās it kā skumjas izbailes. Tās nav izbailes no ārpasaules, bet no sevis pašām, jo viņām visām skati vērsti uz iekšieni. No tā arī nāk viņu lielā apgarotība un dvēselīgums,” rakstījis dzejnieks Edvarts Virza, kuram arī pašam bijusi laime būt par Tones modeli.
Laikabiedri dēvēja Toni par sievišķības simbola gleznotāju. Portretos viņam nav bijis tik svarīgi panākt ārējo līdzību, bet gan atklāt personas gara pasauli. Tam mākslinieks izmantojis īpašu paņēmienu – nostādījis modeles pie loga, lai gaisma kristu no mugurpuses un tēlu aptvertu gaismas kontūra. Pats Tone par savām modelēm izteicies: “Tā ir latvju Laima, to sajūtu vistuvāk, un tā arī varbūt visvairāk mani izteic. No ārienes šķiet kā moderna sieviete, bet pēc būtības – tā ir latvju Laima.”
Arī Laima Akuratere.
Pie tās pašas sienas arī Jāņa Akuratera portrets. Tas ir mazāk zināms Akuratera portrets, kas joprojām uzdod jautājumus, tā ir mīkla. Par portreta autoru tiek uzskatīts Šēnbergs, darbs ir bez paraksta, un tāpēc autorība tiek apšaubīta. Mākslinieks šajā portretā ir atklājis kādu būtisku Akuratera personības iezīmi – romantisko, lepno, citādības šķautni, kas, starp citu, citos dzejnieka portretos neparādās.
Jāņa Akuratera gleznu kolekcijā īpaši nozīmīga ir ainava.
“Vītoli Seces Birzniekos” un “Birznieki” – tās ir Jāņa Akuratera sievas Marijas Akurateres mājas Birznieki, netālu no Daugavas. Tur ģimene pavada vasaras, tā ir daba, draugi – gleznotāji, rakstnieki, mūziķi –, kuri viesojušies arī Akurateru ģimenes mājā Pārdaugavā.
Gleznas autors ir tobrīd jaunais gleznotājs Oskars Kalējs. Jāņa Akuratera kolekcijā ir desmit Oskara Kalēja darbu.
Laima Agita ir Jāņa Akuratera un Marijas Annas vienīgais bērns. Laima dzimusi 1910. gada 21. janvārī Rīgā. Skolas gadu sacerējumos Laima raksta: “Es vēlētos sev māju pie upes vai ezera. Māja būtu no koka un zem jumta daudz skaistu baložu. Ap māju būtu dārzs, kur augtu liepas, ābeles, ķirši, daudz citu koku un krūmu. Es stādītu daudz rožu un turētu bites, bet pastaigāties es ietu ar skaistu baltu suni garām kājām, lai glaudot nav jānoliecas.”
Dažreiz brīnumi notiek gluži kā pasakā... Laimas tēvs uzceļ māju no koka kalna galā, dārza vidū. Pavasaros dārzā salido ne tikai baloži, bet arī citi, visdažādākie putni. Lejā ir ezers un Mārupīte. Māju sargā suns Arguss – Laimas draudziņš, kas tomēr nav tik balts un liels, cik sapņots... Bet, galvenais – Laimai ir sava istaba, siltām, dzintarainām sienām, gluži kā medus kāre. Divi gaiši logi – rīta un pusdienu saulei; tos rotā gaisīgi, romantiski franču stila aizkari ar ziedu ornamentu. Starp logiem iekārtots savs studentes “kabinets”, ko veido graciozs neorokoko stila sekreters; ir arī sava personiskā bibliotēka. Un, protams, jaunai dāmai tik nepieciešamais – spogulis ar dekoratīvi pārmestu apiņu viju, iebūvēts drēbju skapis jaunkundzes garderobei, bet sapņiem – telpas stūrī novietota magoņkoka gulta. Sienu laukumi atvēlēti mākslas darbiem; te redzami arī daži pašas Laimas zīmējumi. Goda vietā – Konrāda Ubāna 1917. gadā gleznotais tēva Jāņa Akuratera portrets.
Pirmo izglītību Laima Akuratere ieguvusi Olava komercskolā un Sprīvuļa pamatskolā, kā labākā skolniece beigusi Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju. Atmiņās Laima raksta:
“Tautas dziesmās un pasakās tinas mana bērnība un mīlīga gaisma no viņiem laikiem ies man līdz mūža galam. Rītos tēvs ņēma mani uz pleciem, un, kamēr viņš mani nesa pa saules pilno gaisu, mēs abi dziedājām... Vakaros sākās pasakas, gaišas un skanīgas kā sudraba birzes, kurās kūko dzeguzītes un staigā princese ar vainagu, kas mirdz līdzīgi rīta rasas pilnai magoņu lapai. Es skaidri jutu, ka pati esmu tā princese, un tas bija visskaistākais. Savu lielo zinātkāri tēvs gribēja atstāt arī man.”
Pēc ģimnāzijas beigšanas Laima kopā ar māti apceļo Itāliju, baudot dabas un mākslas jaukumus Venēcijā, Milānā, Dženovā, Mentonā un Meronā. Ceļojuma iespaidi rosina Laimas interesi par romāņu kultūru.
Laikā, kad top šī savrupmāja, viņa ir studente Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā. Studiju grāmatiņa rāda, ka tik dažādos priekšmetus – itāliešu, franču, grieķu, latīņu valodu un literatūru, mākslas vēsturi, psiholoģiju un valodniecību – Laima apguvusi ar augstāko novērtējumu. Taču studijas Laima nepabeidz, jo saslimst tēvs, un viņa paliek mājās, lai būtu kopā un palīdzētu. Atgriezusies universitātē 1937. gada rudenī pēc tēva nāves, Laima Akuratere uzzina, ka ir notikusi mācībspēku maiņa, viņas iecienītie pedagogi pārcelti citā darbā, daži devušies uz ārzemēm. Laima nolemj studijas neturpināt, vairāk laika veltot tulkošanai, dzejai un pašmācībai. Kopā ar studiju biedreni Veroniku Strēlerti Laima iecer atdzejot izcilākos itāļu renesanses autorus. Kā pirmo Laima izvēlas sev vistuvākā – Frančesko Petrarkas dzeju. 1937. gadā tiek izdoti Petrarkas “Soneti madonnai Laurai” Laimas Akurateres tulkojumā.
Tēva piemiņai Laima sastāda savu mīļāko Jāņa Akuratera dzeju izlasi. Tā tiek izdota grāmatā. 1940. gadā iznāk Laimas sastādītā “Angliski-latviskā vārdnīca”. Vēlākajos gados Laima turpina atdzejot no itāļu, franču, angļu un krievu valodas Dantes, Petrarkas, Pjēra Ronsāra, Alfreda de Misē, Šarla Bodlēra, Morisa Māterlinka, Viljama Šekspīra, Edmunda Spensera, Veras Inberes un citu autoru darbus, daļa no tiem publicēti kopkrājumā “Pasaules tautu lirika” (1959).
1938. gadā Laima Akuratere apprecas ar agronomijas studentu, lauksaimnieku Frici Osi.
1940. gada 30. martā pasaulē nāk Laimas un Friča dēls Jānis Viesturs. Taču Laima ar Frici Osi izšķiras. Padomju režīms Frici Osi izsūta uz Sibīriju.
Laima meklē darbu, piedāvājot savas piecu valodu zināšanas un literātes talantu, bet tādu neatrod. Arī viņas tulkojumi ne vienmēr tiek pieņemti izdošanai.
Fricis cenšas palīdzēt Laimai dēla audzināšanā, sūtot naudu, kad Sibīrijā izdodas to nopelnīt. Taču dēla Jāņa Oša izglītības iespējām padomju Latvijā traucē gan uz Sibīriju aizvestā tēva Friča Oša, gan vectēva Jāņa Akuratera dzīves fakti. Laima meklē un atrod dēlam mācību iespējas Viļņā. Jānis nokārto pārbaudījumus un tiek uzņemts Viļņas konservatorijā.
1969. gada 28. augustā Laima Akuratere pēkšņi aiziet mūžībā. Viņas mūžam un veikumam ir atbalsis daudzos sirsnīgos līdzjūtības apliecinājumos.
Studiju biedrene Ofēlija Sproģere par Laimu rakstījusi:
Viņa bija tik smalka, trausla, dziļa un – nepraktiska, ka liekas apbrīnojami, kā viņa varēja izturēt viņai pēdējos divdesmit gados piešķirto dzīvi. Es nevaru kaut kā pieņemt, ka viņas vairs nav, ka tik daudz mīlestības, kultūras, garīga smalkuma var pēkšņi iznīkt...”